LGHF

www.galdahokejs.lv

Sākums
Jaunumi
Brīvais mikrofons


Labākais čempionāts!

19.07.09.
Sandis Kalniņš, LGHF

Panākums nevietā!

Virsrakstam nosaukums nav izvēlēts nejauši ( lai piedod meitenes, bet tur nav ko noliegt, pats galvenais apskatāmais notikums Pasaules čempionātā viennozīmīgi ir Latvijas vīru izlases izcīnītā 2.vieta un pat ne 4 izlases dalībnieku iekļūšana play-off karuselī! ). Mūsu dižķibeles laikā, kad Latvijas galda hokejistu izlase aizvadīja labāko Pasaules čempionātu, labāku nosaukumu virsrakstam nespēju izdomāt. Zinot to, ka pēc pēdējās lielās līdzekļu dalīšanas no augšas Latvijas GHF faktiski gandrīz neko nesaņēma ( dažs labs žurnālists un citu sporta veidu funkcionāri uz mazajiem un it sevišķi neolimpiskajiem sporta veidiem skatās šķībi ) tad tagad, kad viss mūsu valstī jūk un brūk vispār pat pasapņot nav vērts, ka šis fenomenālais panākums tiks novērtēts!
No sākuma gribēju rakstīt: Panākums nelaikā! - ar to domājot, ka šis panākums varēja būt, teiksim 2 gadus iepriekš, par ko tiktu noprēmēti, bet tagad nācās paironizēt: Panākums nevietā!

Labākais čempionāts!

11.Pasaules čempionāts Ungārijā, Budapeštā kļuva par Labāko Latvijas galda hokejistu izpildījumā. Lai arī visās 7 nominācijās ( Open klase, seniori, dāmas individuāli un komandās, kā arī juniori ) netika sasniegta pati pilnība, tomēr sasniegumi bija neatsverami. Divām 5.vietām Pilzenē un Maskavā, kā arī divām 6.vietām Cīrihē un Rīgā komandu mačos Open klasē Budapeštā tika pievienota Pasaules vicečempionu cienīga vieta! Turklāt finālā netika neviena skandināvu komanda, vēl vairāk, pēdējo divu čempionātu uzvarētāji somi un zviedri vispār palika bez medaļām! Atzīstami cīnījās arī dāmas, kuras pirmo reizi izcīnīja bronzas medaļas atriebjot zaudējumu čehietēm pirms 2 gadiem Maskavā! Ar neredzētu divkāršu sparu līdz 4.vietai aizcīnījās senioru komanda, kuras panākumu pēc grūtības pakāpes varētu likt augstāk par dāmu sasniegumu. Individuāli daudz vairāk varēja vēlēties no dāmām un it sevišķi senioriem ( lai mūsu seniori varētu kā līdzīgs ar līdzīgu cīnīties ar Pasaules vadošajiem spēlētājiem vajag krāt pieredzi piedaloties Pasaules tūres posmos, bet pirmkārt, dažam labam pat trūkst vietējās prakses ). Savu spēju robežās nospēlēja juniori - Matīsam Saulītim atzīstamā 4.vieta. Individuāli Open klasē ko neizdevās izdarīt 4 iepriekšējos čempionātos, to tagad izdarīja veseli 4 Latvijas galda hokeja meistari - proti iekļuva play-off stadijā ( starp 16 labākajiem čempionāta dalībniekiem ). Kā saka, par katru iepriekšējo čempionātu pa vienam spēlētājam! Turklāt jāpiebilst - tas kopā ar somiem bija lielākā pārstāvniecība izslēgšanas stadijā! Tāpēc nav arī brīnums, ka komandu mačos Latvija izcīnīja 2.vietu. Žēl vienīgi, ka neizdevās individuāli pacīnīties par godalgotajām vietām. Iespējams visas emocijas atņēma komandu mači. Cerības jau bija. Pa 3 spēlētājiem deleģēja citas Galda hokeja lielvalstis Krievija un Čehija, bet Zviedrija, kuras izlase iepriekšējos Pasaules čempionātos bija vadošā gandrīz visos posteņos ( vēl salīdzinoši nesenajā Pasaules čempionātā Rīgā, ja nemaldos visi zviedri iekļuva play-off mačos ), tikai 2 spēlētājus! Cik ātri laiks skrien - vēl pirms gadiem pieciem, 2003.g. Pasaules čempions Daniels Vallens izteica vēlmi mūs pamācīt, kā apspēlēt Krievijas izlasi, bet šosezon pats pēc samērā vājā Maskavas kausa teica ardievas galda hokejista karjerai, un piedevām Latvijas izlase 2 reizes pēc kārtas pamācija galda hokeja pionierus zviedrus, kā jāspēlē šī spēle! Vēl 6 gadus atpakaļ valdīja uzskats, ka spēcīgākais turnīrs Pasaulē skaitās Swedish masters, nevis Pasaules čempionāts, kas skaidrojams ar ierobežoto dalībnieku skaitu dalībai tajā. Izskaidrojams bija tāds, ka Zviedrijā varētu savākt vismaz 5-6 līdzvērtīgas valsts izlases, turklāt līmenim, kurā sistos par visaugstākajām vietām. Laiki mainās, tagad pēdējos gados strauji augusi gan popularitāte, gan meistarības līmenis bijušajās Padomju valstīs Krievijā, Latvijā un Ukrainā, arī Slovēnijā, Slovākijā un Ungārijā, pa drusciņam arī Dānijā un Igaunijā. Toties pilnībā virzība apstājusies Zviedrijā, kur tas stagnē vecuma marasmā ( nav jauno censoņu ), drīz galda hokejs varētu izmirt Norvēģijā, kura sāk pietuvināties Vācijas un Austrijas līmenim, nemaz nerunājot par Itāliju un Šveici, kuras nemaz nepiedalījās Pasaules čempionātā. Tagad Pasaules čempionāts tieši Open klasē jau labu laiku ir planētas stiprākais turnīrs, kā tam vajadzētu arī būt. Vidējais līmenis tam bija samērā augsts ( tas pēc spēka un meistarības pakāpes noteikti bija pats stiprākais turnīrs Pasaulē), turklāt Open klasē piedalījās rekordliels skaits dalībnieku - 130! Gandrīz katra spēle ar maziem izņēmumiem prasa gandrīz maksimālo atdevi. Bet Pasaules tūres ietvaros Zviedrijas čempionātu, ja ne ar augšgala stiprāko sastāvu, tad ar vidējo līmeni noteikti ir apsteidzis Moscow Cup!

Ar vēsu galvu!

Kā jau solīju, tad par Pasaules čempionātu no mana skatu punkta taps rakstiņš. Man vienmēr ir paticis izklāstīt kādu sacensību notikumu izvērstākā veidā, vienīgā problēma ir laika jautājums, jo raksts ir samērā garš. Tā kā esmu federācijas valdes pārstāvis, Pasaules čempionāta laikā pildīju delegācijas vadītāja pienākumus un skaitījos komandas kapteinis. Cik nu es spēju novērot, tik arī izklāstīju. Pēc Pasaules čempionāta mums lielākajai daļai emocijas bija uz medaļu izcīnītā viļņa, tāpēc izlasot igauņu kolēģa Igora Saveļjeva un citus rakstus, kā arī paejot zināmam laikam, tagad to daru ar vēsāku galvu!

Saliedētais kolektīvs.

Pirms čempionāta, vairākās federācijas sēdēs tika vilkti gali, kā spēsim nokļūt līdz tam un atpakaļ. Ar vairāku sponsoru palīdzību izmaksas vienam izlases dalībniekam sanāca Ls 50 apmērā. Tajā ietilpa gan autobusa īre, gan dzīvošana viesnīcā ar brokastīm. Par pārējo ēšanu jāgādā bija pašiem. Ar mums kopā vēl brauca Igaunijas izlase 6 cilvēku sastāvā. Sēdē mani apstiprināja par delegācijas vadītāju un arī iecēla par komandas kapteini, lai arī es to nevēlējos. Es cerēju, ka vismaz delegācijas vadītāja posteni uzņemsies kāds cits, jo 2 amati jau bija par traku. Cerēju uz federācijas valdes pārstāvi Eduardu Paķi, bet viņš atteicās doties uz Ungāriju. Tā pati kapteiņa loma man ir bijusi vairākas reizes, kā rezultātā ir grūti koncentrēties uz savu spēli, turklāt brauciens vienmēr nogurdina un čempionāts sestdien un svētdien rit no agra rīta līdz vēlam vakaram un tāpēc vienmēr jābūt klāt atbalstīt savējos un dot arī kādu padomu iespēju robežās. Galu galā vairāk vai mazāk traucē apziņa, ka esi par visu atbildīgs. Par ietekmi uz personīgo rezultātu varēju pārliecināties no Krievijas izlases kolēģa izlasītās intervijas. Kā zināms Krievijas izlases kapteinis čempionātā izcīnīja vien 45.vietu, bet es ierindojos tieši vienu vietu aiz viņa. Protams, viņš aizbildinājās ar saspringto izlases vadīšanas darbu un viņš vēlējās izcīnīt augstāku vietu individuāli un es tieši tāpat. Tā kā ar katru čempionātu palielinās gan dalībnieku, gan nomināciju skaits, tad tas sākās jau dienā kad mēs iebraucām. Tāpēc bez atpūtas bija palikuši juniori, seniori un dāmas. Vienmēr jau klāt visiem nevari izstāvēt un tāpēc es savus tiešos pienākumus veicu pamaz. Ja runājam nopietnāk, tad tādas īstas gatavošanās tieši pirms Pasaules čempionāta kā Krievijas izlasei mums nav bijusi. Tur savukārt izlases kapteinis A.Titovs veica mājas darbu sagatavojoties komandu mačiem pētot pretiniekus, kā arī Krievijas izlase aizvadīja kopīgos treniņus. Mums šādi kopīgie treniņi ir bijuši sporta veida pastāvēšanas sākumā, kad izlases kodolu faktiski veidoja rīdzinieki, kad bija viegli kopā sabraukt. Tagad čempionātam gatavoties var aizvadot zemāka ranga mačus, vai trenējoties individuāli, vai kluba ietvaros. Katrā gadījumā par to derētu vairāk aizdomāties, bet tieši 2.vietas izcīnīšana tomēr nebija nejaušs gadījums. Sacensību laikā, mēs izdarījām visu iespējamo, lai tiktu tik tālu. Tur gan neiztika bez dažām viltībām, tā ka gluži nevarētu teikt, ka mēs negatavojāmies. Turklāt mūsu vadošajam divniekam beidzot ir pievienojušies arī jaunie censoņi, var būt ne tik daudz meistarības ziņā, cik pieredzē! Un vēl jau mums ir rezerves! Mājās palika vesels bars ar labiem spēlētājiem - Didzis Ziemelis, Jevgēņijs Zaharovs, Latvijas čempionāta pārsteiguma autors Valts Smagars, Edgars Mucenieks, kā arī uz sezonas beigām izšāvušais Mikus Saulītis! Šoreiz komandu mačos visa kārts tika likta uz jaunajiem un tur mēs nekļūdījāmies. Vēl jau nevar norakstīt arī vecmeistarus - Raivis Sternāts, kurš Pasaules čempionātā ierindojās godpilnajā 22.vietā arī iespējams kopskatu nesabojātu. Vēl vairāk - pateicoties tam, ka uz čempionātu dažādu iemeslu dēļ nebrauca tajā vietu nodrošinājušie D.Ziemelis un J.Zaharovs, tajā vieta pēc reitinga atradās Jānim Kalnēvicam, kurš izcīnīja vietu play-off un tur 1/8f gandrīz apspēlēja vicečempionu Jāni Galuzo ( spēlētājs ar latviešu saknēm! ) un arī man ( ja es neiekļūtu Open kategorijas sastāvā, es uz čempionātu vispār nebrauktu )!!!

Tomēr visa pamatā ir saliedētais kolektīvs. To protams, nevar salīdzināt ar Skalicas sastāvu, kad brauciens uz Eiropas čempionātu jaunajiem galda hokejistiem bija sagrozījis galvu, kā rezultātā nācās ķerties pie audzināšanas darbiem. No tā brauciena, bija ļoti daudz dalībnieku un jāsecina, ka vairums bijušo junioru ir nobrieduši un palikuši nopietnāki. Brauciens uz Pasaules čempionātu sākās ap plkst. 9.00 no rīta ceturtdienā. Kopā ar mums brauca arī Igaunijas izlase, kurai iespējams tas bija izdevīgāk. Igauņi pārlaida trešdienas nakti uz ceturtdienu Rīgā, lai justos svaigāki. Labi, ka braucamrīkus varēja atstāt federācijas ( pareizāk sakot SIA INTRAD ) stāvlaukumā - bez maksas un turklāt drošā vietā. No līdzbraucējiem bija tikai mana sieva Agnese, kuru man liekas pazīst jau visi Latvijas galda hokejisti. Salīdzinot ar Skalicas braucienu ( uz Maskavu izlase devās ar vilcienu ), šoreiz autobusa šoferīši izskatījās daudz sakarīgāki. Uz Skalicu un atpakaļ mūs veda šoferi, no kuriem viens bija apmācības stadijā. Visu ceļu kasījās savā starpā un braukšanas stils arī nepārliecināja - pēc prāvā buka notriekšanas uz līkumainajiem Slovākijas ceļiem, es kādus 2 gadus nevarēju mierīgi sēdēt blakus šoferiem jebkurā transporta līdzeklī. Man vienmēr ir paticis braucot autobusā sēdēt priekšējā rindā un vērot ceļu. Tieši toreiz es nevarēju ilgi aizmigt, bet pārējie labākajā gadījumā bija samiegojušies un daudzi šo gadījumu neatceras. Šoreiz es nolēmu sēdēt pa vidu, turklāt autobusā, lai arī nebija divu stāvu, atradāmies samērā augstu un arī priekšā bija nolaists saules aizsegs, tā kā jeb kurā gadījumā ceļu nevarētu vērot. Un nenožēloju! Pirmo reizi es vispār nesekoju kur braucam un ceļu neredzēju, turklāt varēju iejusties valdošajā atmosfērā. Lielais vairums spēlēja kārtis, gan mūsējie, gan igauņi. Letiņi, protams, bez zolītes neiztika. Kā jau vienmēr, viens no lielākajiem kūdītājiem biju es pats, jo zolīte man labi iet pie sirds. Vienmēr esam spēlējuši uz kaut ko ( pārsvarā uz alus pudelēm - tā mājās var pārvest labu dažādu valstu alu kolekciju ), tikai ne uz naudu, it īpaši braucienā uz Maskavas kausu ar vilcienu. Vienmēr man ir labi veicies un arī šoreiz - liekot uz kārts tikai vienu aliņu katrā mačā es tiku pie 9 aliņiem. Neliels pārsteigums mums bija tā saucamais guļošais autobuss - līdz šim ir braukts ar visādiem autobusiem, bet šoreiz mums paveicās - krēslu rindas varēja salikt tā , ka divos stāvos varēja gulēt kā gultās! Tas bija neatsverams pluss, jo gulēt sēdus tās ir tīrākās mocības. Vēl mūsu jautrību autobusā palielināja Latvijas sieviešu basketbola izlases uzvara pār čehietēm ( uz to brīdi Latvijai bija jau 4 uzvaras pēc kārtas ). Ar basketbola svaigākajām ziņām gluži kā interneta onlainā mūs nodrošināja Intars Žubeckis. Brauciens pagāja samērā ātri un aptuveni pēc 27 stundu kratīšanās ieripojām Budapeštā. Tur mums, pirms sasniedzām viesnīcu, nācās līdz sacensību vietai aizgādāt inventāru ( pēc vienošanās, daļu no Pasaules čempionātā izmantotajiem galdiem nabaga ungāriem sagādāja Latvijas GHF ), par ko mums, Latvijas izlases dalībniekiem nebija jāmaksā dalības maksa, kuru pirmo reizi šogad ieviesa Pasaules čempionātā. Jāsaka, ka čempionāta vieta bija pa ceļam uz viesnīcu un tas nesagādāja papildus grūtības. Vajadzēja arī laicīgi paspēt novietot autobusu, jo tad šoferi vairs nevarētu braukt, jo būtu iztecējis braukšanas termiņš. Tāpēc vispirms aizvedām inventāru un tikai tad meklējām viesnīcu. Sliktākajā gadījumā nāktos inventāru nest ar rokām. Viesnīcu atradām samērā viegli, bet lielākā problēma bija autobusa novietošana uz 3 naktīm! To, kur pagadās nevarēja atstāt. Viesnīcas darbinieki mums pastāstīja, ka netālu ir mašīnu stāvlaukums par brīvu, bet ja arī tur iespējams nebūtu jāmaksā par stāvēšanu, tad atradās cita problēma - autobusa lielie gabarīti. Pēc 45 minūšu ilgas meklēšanas mums par laimi beidzot tur pat netālu izdevās atrast kempingu, kurā īpašnieks mūs par diezgan saprātīgu ( 6000 forinti - Ls 15 par diennakti ) samaksu ielaida. Nākošā problēma bija autobusa iedabūšana pa samērā šauriem vārtiem - pagāja vēl kādas 15 minūtes. Tad nu beidzot ierodoties viesnīcā mūs tur jau sagaidīja 2 izlases pārstāvji - seniors Jānis Ķirsis un vecmeistars Sergejs Mihejevs, kuri bija ieradušies ar lidmašīnu un vienu nakti jau pārlaiduši. Lielākā daļa spēlētāju ilgi aizkavēties nevarēja, jo kā jau minēju, juniorus, dāmas un seniorus jau gaidīja sacensības. Galda hokeja inventāra aizgādāšanas laikā mēs pamanījāmies pieteikt visus savus dalībniekus, līdz ar to mūsējie ietaupīja laiku un uz sacensību vietu varēja doties tiešu uz atklāšanu, bet pārsvarā visi openisti izmantoja iespēju un ar metro devās uz centru, tai skaitā es un šo laiku izmantoju lietderīgi to pavadot termālajos baseinos, tādā veidā atpūtinot savu nogurušo ķermeni.

Pirmā diena - piektdiena.

Atklāšanas ceremonijā nekas ievērības cienīgs nenotika. Pirmajā dienā seniori un dāmas paspēja izspēlēties krustu šķērsu - individuāli gan grupu turnīrs, gan līgas, kā arī komandās. Individuāli visvairāk pārliecināja juniori - lai arī ar diezgan daudz zaudētajiem punktiem tomēr vietu play-off sev nodrošināja gan Matīss Saulītis, gan Artūrs Verčins, izcīnot visai labas vietas apļa turnīrā - 5. un 6. Tas norāda uz augstu vidējo līmeni un blīvu kopējo rezultātu. Iespējams vēlāk izvērtējot situāciju turnīra tabulā pirkstos varēja kost Matīss, kurš zaudēja ļoti daudz punktus astes galam, bet pat to nedaudz vēlāk. Noteikti daudz zemāk par savām iespējām nospēlēja Haralda Gals, kuram galarezultātā 29 junioru konkurencē sanāca vien 19.vieta, bet der atcerēties, ka Haralds uz čempionātu speciāli negatavojās, jo izlasē tika iekļauts pēdējā mirklī, pēc citu junioru atteikuma. Junioru konkurencē nekādu pārsteigumu nebija un izslēgšanas spēlēs iekļuva visi favorīti, tikai ar vienu izņēmumu - augstāk stāvošā slovēņa Urosa Matanoviča vietā tur iespraucās čehs Mareks Lisijs. Senioriem sākumā kanti mēģināja noturēt Jānis Ķirsis un Salvis Skarainis iekļūstot 1.līgā, bet Egīls Belševics palika 2.līgā. Rezultāti no grupu turnīra nāca līdzi, bet to bija pamaz. Vislielāko pārsteigumu sagādāja kanādietis R.Stefanizains, kurš uz lāpstiņām guldīja vienu favorītu pēc otra un savāca ļoti lielu punktu summu uz 1.līgu, bet ar to viss bija izsmelts - viņš visus paņēma uz izbrīnu, jo daudzi noteikti uz viņu nenoskaņojās, par to es pārliecinājos Open klases grupu turnīrā, kad man arī ar viņu bija jāspēlē - meistarības ziņā viņš ir švakāks. Līgu izspēles turpinājumā visi sāka viņu respektēt un vairs tikai 4 papildus savāktie punkti nedeva iespēju tikt play-off. Tikmēr mūsu pašu bāleliņi abās līgās nepavelkot sākumu ar pieredzējušu vīru loģiku vairs nesaspringa un sāka gatavoties komandu turnīram. Rezultātā visi mūsējie atpalika no savām izsētajām vietām - S.Skarainis - 16., J.Ķirsis - 18.un E.Belševics - 29. Daudz vairāk tika gaidīts arī no dāmām - vismaz vienas iekļūšanu play-off. Vistuvāk tam bija Baiba Dace Ozoliņa ( 10.vieta ) - punkts līdz 8.vietai. Vienu vietu aiz Baibas ierindojās Ilze Zuce-Tenča, bet Gundegai Paķei ( 13.vieta ) uzslava vien par to, ka izturēja grūto ceļu mātes cerībās esot. Tā nu mūsu dāmas arī varēja gatavoties komandām. Vakara pusē starp grupu un līgu izspēlēm bija paredzēts ITHF mītiņš, kurā vajadzēja noskaidrot nākamo Eiropas un Pasaules čempionāta saimniekus. Īstenībā tas nemaz nenotika, jo saimnieki jau bija noteikti līdz tam - nākamgad Eiropas čempionāts notiks Zviedrijā, Overumā, bet nākamais Pasaules čempionāts Somijā, Helsinkos. Tā īstenībā ir ļoti laba ziņa - sacensību vietas ir ģeogrāfiski krietni tuvāk un līdz ar to ceļā tiks pavadīts daudz mazāk laika un būsim vairāk atpūtušies.

Otrā diena - sestdiena.

Lai arī komandu mači dāmām un senioriem aizsākās piektdien, turpinājums sekoja ļoti agri no rīta sestdien. Tā lūk pirmie lieli pārsteigumi jau nobrieda senioru mačos un to paveica ne viens cits, kā mūsu kolektīvs. Jāsaka, ka senioriem daudzas komandas ir samērā līdzīgas spēkos, kas padara spēles ļoti interesantas. Kā vēlāk izrādījās mūsējiem patrāpījās ļoti spēcīga un līdzvērtīga grupa. Papētot to, varbūt ārpus konkurences ir Krievijas izlase, bet pārējās ir spēkos līdzīgas. Par to liecina tas, ka pēdējie grupā negaidīti palika Somijas veči, bet pārsteigumi sākās tā - Krievijas izlase uz spēli ar mūsējiem uzlika ne to spēcīgāko sastāvu un par to samaksāja - mūsējie uzvarēja ar minimālu rezultātu, bet darbiņš vēl nebija galā. Turpinājumā mūsējie arī ar minimālu rezultātu apspēlēja Igaunijas sīksto komandu un Somijas izlasi ar pašu Janni Kokko sastāvā, kā arī nospēlēja neizšķirti ar Starptautisko komandu ( ļoti solīds sastāvs ar labāko norvēģu, kanādiešu un slovāku senioriem ). Savukārt krieviem vairs nebija kur atkāpties un pārējās spēlēs saniknotais vērsis pārējām komandām pārgāja kā ceļa rullis. Līdz ar to 1/2f no šīs grupas iekļuva Latvija un Krievija! Jāatzīst, ka tādu atdevi es pat nebiju saskatījis mūsu Open komandas ( tikai līdz šim čempionātam, jo Openā komandas vēl tikai brieda! ) izpildījumā!!! Aizsteidzoties notikumiem priekšā, man jāsaka, ka man pat ir nedaudz žēl mūsu veču, jo viņi bija pelnījuši vismaz bronzas medaļas! Visi cīnījās kā viens vesels. Pat Egīls Belševics nebija redzēts tā cīnāmies! Un tas viss ar sastāvu, kurš knapi tika savākts, bet mājās palika tādi vīri kā Arnis Vītols un Ilgvars Pavlovskis! Otrajā grupā daudz vieglāk klājās zviedriem un čehiem. Dāmas grupu turnīrā izcīnīja 3.vietu, kas iespējams nospēlēja izšķirošu, lai arī var būt acīm neredzamu, bet svarīgu lomu. Uzvarot savas sīvākās konkurentes čehietes, gadījumā, ja mums būs ar viņām jātiekas spēlē par 3. vai 1.vietu, tad iegūstam priekšrocības stāvēt nevis mainīt galdus.

Un tad beidzot sākas pati prestižākā nominācija - Open klases mači, kurā startē jauns dalībnieku rekordskaits 130 ( bija pieteikušies 132 ), tai skaitā mūsu 10 openisti! Iepriekšējos čempionātos 1.līgā startēja 40 labākie, pēdējos divos čempionātos jau 50, bet šogad pieaugot dalībnieku meistarības līmenim ir atvēlētas pat 60 vietas! Bez 1.līgas paredzētas ir vēl trīs. 2.līgā bija izspēlēja vietas no 61.-84., 3.līgā no 85.-108. un 4.līgā no 109.-130. Protams latviešu interesēs ir tikai iekļūšana 1.līgā! Pieaugot pieredzei un meistarībai Latvijas galda hokeja meistari ir pakāpeniski palielinājuši savu dalībnieku skaitu 1.līgā, bet līdz šim visiem spēlētājiem viena čempionāta ietvaros visiem nebija izdevies iekļūt tur. Visbeidzot tā reize pienāca un Latvijas galda hokejisti beidzot apliecināja, ka ir galda hokeja lielvalsts. Dalībnieki bija sadalīti 6 grupās pa 22 vai 21 katrā, bet 10 labākie ņemot līdzi savstarpējos rezultātus līdzi iekļuva 1.līgā.

No A grupā 1.līgā iekļuva visi augstāk izsētie spēlētāji, vien vairāk gaidīju no slovāka Miroslava Ramšāka ( palika tikai 3.līgā ), ar kuru ir nācies pašam spēlēt. Grupu uzvarēja pērnais Pasules čempions Ronijs Nuttunens, tūlīt pat aiz viņa sekoja čehu galvenā cerība Peters Tmejs. No mūsu puišiem šeit startēja skrundēnietis Raivis Pukinskis un ieņēma 5.vietu grupā pārliecinoši kvalificējoties 1.līgai. Arī punktu bagāža sanāca diezgan pieklājīga - 12.

B grupā nezaudējot nevienā spēlē ( 3 neizšķirti ) uzvarēja Eiropas čempions soms Ahti Lampi. No mūsējiem 4.vietā inčukalnietis Edgars Saulītis un 8.vietā Sergejs Mihejevs. Edgars līdzi savāca 11 punktus, bet Sergejam klājās daudz grūtāk - 6 punkti. Tomēr abi 1.līgā iekļuva pārliecinoši. Šajā grupā notika neliels pārsteigums - tikai 3.līgā palika pieredzējušais čehu seniors Pavels Plešāks. Vairāk gaidīju arī no ukraiņa Mihailo Spivakovska.

C grupā triumfēja Atis Sīlis, otrajā vietā Jānis Galuzo no Krievijas, kura tēvs ir latvietis Valērijs Galuzo (savulaik apprecējās un palika uz dzīvi Maskavā ). Arī šajā grupā bija pārsteigumi - 1.līgā neiekļuva 2 labākie norvēģu spēlētāji Daniels Remmems un Trigve Lī. Norvēģi pēdējos gados ir palikuši bikli starptautisku turnīru apmeklētāji, tādēļ tagad maksā par to. Vēl 2003.gadā norvēģi bija otrie komandu mačos! Ir jau viņiem spēcīgāki spēlētāji, kuri varēja piedalīties, bet tā jau ir viņu problēma. Jāsaka, ka arī ar savu stiprāko sastāvu diezin vai augstāk par 6.vietu spētu pacelties. Savukārt Atim Sīlim izdevās sakrāt veselus 14 punktus, kas ir labs starta kapitāls pretim play-off spēlēm.

D grupā sev priekšā palaižot tikai Stefanu Edvālu no Zviedrijas, kā otrais finišēja viena no mūsu lielākajām cerībām Edgars Caics ( 13 punktu bagāža ). Piektais finišēja Kārlis Balodis ar 10 punktu bagāžu. Šajā grupā 1.līgas cienīgs bija arī pieredzējušais ukrainis Dmitro Kudrickis, bet palika tikai 13.vietā.

E grupā 4.vietu ieguva Matīss Saulītis ar 11 punktu bagāžu, bet 8.vietā es, šoreiz bagāžā tikai 7 punkti. Grupā uzvarēja Aleksejs Zaharovs no Krievijas. Tikai 3.līgā vieta atradās lielākajai mājinieku cerībai Ģērģelijam Regulam.

Visbeidzot F grupā pārsteigumi nenotika, bet Raivis Sternāts ieņēma 3.vietu un savāca 10 punktus uz 1.līgu, bet Jānis Kalnēvics pat ar 7.vietu iekrāja par vienu punktu vairāk - 11, jo pamanījās vairākas spēles zaudēt rangā zemāk stāvošajiem.

Vēl varētu piebilst, ka pus pa jokam mūs 1.līgā iecēla un arī vēlāk komandu mačos palīdzēja pirms maču rituāls - proti, pirms spēles sanāk visi Latvijas izlases veči vienā čupā uzliekot rokas viens otram uz pleciem un vairākas reizes izkliedza tādu kā saucienu čum, čum, čum............! Dīvaini, vai ne! Bet kam tas ienāca prātā, es pat nezinu!

Pēc pusdienas pārtraukuma sekoja Open klases komandu turnīrs, kad arī sagaidījām pirmo vēsturisko uzvaru pār kādu citu Top-5 komandu! Tajā piedalījās 15 valstu komandas sadalītas 3 grupās pa 5 un lai turpinātu spēlēt par medaļām grupā vajadzēja izcīnīt vismaz 2.vietu. Sākām ar slovēņiem, kuri pēdējā laikā ir krietni progresējuši, tāpēc nekādus jokus dzīt netaisījāmies sastāvā liekot abus mūsu topa spēlētājus, kuri paši izteica vēlmi spēlēt, bet pārējos varējām likt droši jebkuru - izvēle krita uz K.Balodi, J.Kalnēvicu un vecmeistaru R.Sternātu ( slovēņus protams, vinnētu ar jebkuru sastāvu ). Pirmo kārtu tā arī iesākām diezgan miegaini, kā rezultātā tikai 3-2 mūsu labā un uz otro kārtu jau nācās grēkāžus skubināt un rezultāts kā likts - 5-0 un jau 8-2 esam vadībā. Tālāk jau viss pamazām sāka nostāties savās vietās un uzvara ar 18-6. Klasi nodemonstrēja gan Atis, gan Edgars, kuri paralēli dzenot viens otru uz priekšu spēlēja uz vairāk iemestajiem vārtiem un katrs pat pamanījās pa vienai reizei savus pretiniekus apspēlēt iemetot 13 vārtus(!), kaut arī neviens no slovēņiem nebija peramie zēni! Otrajā kārtā bija jātiekas ar austriešiem, kura solīja ceļa rulli pretiniekiem, kas arī piepildījās. Mēs ar spēli pret Austriju izlikām otrus 5 vīrus, kuri pārbrauca tiem pāri ar 24-1. Mūsējiem tikai vienā spēlē gadījās viens misēklis ar labāko austrieti. Klāt arī spēle ar zviedriem. Mēs jau laicīgi sākām skraidīt apkārt pa zāli un viltīgi piemeklēt sev ērtākos galdus. Atgādinājumam, čempionātā puse galdus gatavoja Latvijas GHF, jeb pareizāk sakot es un man piepalīdzēja Edgars Saulītis. Ungāri savus galdus bija paviršāk sagatavojuši, turklāt uz mūsu galdiem bija arī parocīgāk spēlēt, kaut vai mūsu izvietoto reklāmu dēļ. Vēl varētu piebilst, ka mēs galdus saņemam no Lietuvas, kur tos ražo, bet ungāri, cik es saprotu saņēma no Zviedrijas. Lietuvā ražotie galdi ir nedaudz tā kā mīkstāki un labāk un ātrāk iestrādājas, bet tas ir tikai mans viedoklis. Speciāli šim gadījumam biju paņēmis līdzi silikonu ar kuru varēju uzpūst zobratiņiem un visbiežāk kreisā uzbrucēja savienojošajam mehānismam un renei, lai mīkstāka slīdēšana. Turklāt plus bija mūsu stāvēšana, tā, ka katrs varēja pierast pie galda. Ideālu galdu sev piemeklēja Atis Sīlis, kurš uz tā vinnēja gandrīz lielāko daļu spēles arī turpmāk. Vēl viena dilemma bija, kurš spēlēs sastāvā. Skaidrs bija, ka spēlēs abi laimēnieši, R.Pukiskis un E.Saulītis, bet piekto bija grūti izvēlēties. Aptaujājot visus un izvērtējot, es nolēmu likt Matīsu Saulīti, lai zviedriem tas būtu pārsteigums. Par to vieglā formā protestēja vecmeistari S.Mihejevs un R.Sternāts. Bet uzliekot Matīsu mēs neko īpaši nezaudējām, pat vairāk viņš daudz maz noturēja kanti. Atis uzvarēja visas savas spēles, Edgara bilance 3-2, bet R.Pukinskis un Matīss izspieda 1-2. Švakāk klājās E.Saulītim 1-4, bet jāsaka, ka visi izšāva visvajadzīgākajā laikā - pēdējā kārtā vinnējot ar 4-0 ( Matīss noturēja neizšķirtu pret S.Edvālu ). Vienā lietā es gan, iespējams aizšāvu greizi! Es parasti sekoju līdzi rezultātiem spēles kopējā lapā, bet šoreiz uzticējos to darīt Martinam Arenlindam un pēc tam vēlāk nācās atcerēties par zviedru izdarībām. Pēc pirmajām 2 kārtām rezultātam vajadzēja būt 5-4 par labu mums, bet acīm redzot Arenlinds pa kluso kādu rezultātu nošmauca ( Es nezinu, vai puiši atceras spēles rezultātus, bet pēc manām aplēsēm tās spēles varētu būt R.Pukinskis - S.Edvāls 3-3 ( iespējams uzvarēja Raivis ) un Matīss Saulītis - Hans Ostermans 2-3 ( iespējams bija neizšķirts ))! Kopš tās spēles visi spēļu protokoli turējās pie manis, jo nevienam nevarēja uzticēties! Iespējams, kādi augstāki spēki sodīja zviedrus par šo gājienu un pirms pēdējās kārtas rezultātam esot visai bezcerīgam 7-10, tas deva mums vairāk spēka un niknuma. Pēc spēles visi priecājās, tā kā būtu uzvarējuši Pasaules čempionātā! Šai uzvarai iespējams bija ļoti liela loma iekļūšanai play-off stadijā, jo spēles rezultāts nāca līdzi uz 1.līgu. Tā deva milzu pārliecību, ka beidzot varam ne tikai kā līdzīgs ar līdzīgu cīnīties ar spēcīgākajām Pasaules komandām, bet arī uzvarēt tās. Uz grupas pēdējo spēli varēja atkal nomierināties. Spēle ar novājinātajiem kaimiņiem, kuriem nebija 2 spēcīgu junioru. Uzvara ar 21-2.

Pēc tam sekoja komandu mači dāmām un senioriem. Seniorus 1/2f gaidīja čehu eksāmens. Pēc 1.kārtas mūsu veči pat izvirzījās vadībā ar 2-1, tad čehi sasparojās un otro kārtu uzvarēja ar 3-0 izvirzoties priekšā par 2 uzvarām, bet pat tādā gadījumā nekas vēl nebija zaudēts, tomēr čehu pieredze ņēma virsroku un galarezultātā zaudējums ar 2-6. Spēlē par 3.vietu Krievijas izlase izlika stiprāko sastāvu, jo zināja, ka ar Latvijas večiem jokus dzīt nevar. Vēl pēc 2 kārtām zaudējām tikai ar 2-3 un domājams, ka krieviem bikses sāka trīcēt. Pēdējā kārtā krieviem izdevās savu minimālo pārsvaru nedaudz palielināt, bet tas viņiem nāca ar milzu pūlēm - Jānis uzvarēja D.Petrovu, bet A.Kosirevs un A.Zaicevs Salvi un Egīlu apspēlēja tikai ar 1 vārtu starpību. Lai arī visas 3 spēles Egīls zaudēja, tomēr kopskatu nebojāja, jo cīnījās ļoti atzīstami, jo ja paskatāmies uz reitingu, tad visi krievu veči atrodas Pasaules reitinga top-50 sarakstā!

Savukārt dāmām bija daudz vieglāks ceļš uz play-off, nekā senioriem, bet atbildība tik un tā augsta. Vispirms 1/2f dāmām nācās atzīt somu meiteņu pārākumu ar 2-7. Meistarības ziņā mūsu meitenes daudz neatpaliek no somietēm, atšķirība ir tikai pieredzē ( gan uzkrāto turnīru, gan sadzīviskajā ziņā ), toties mūsu meitenēm viss ir vēl priekšā, ja tikai būs gribēšana. Spēlē par 3.vietu bija jātiekas ar čehietēm, kuras grupā jau vienu reizi uzvarējām un noteikti papildus plusiņš bija augstākā vieta apļa turnīrā, kas deva iespēju stāvēt uz vietas, bet sāncensēm lika kustēties. Tāpēc pēc apļa turnīra bija svarīgi atrasties augstāk. Uzvarai pamatus mūsu dāmas ielika jau 1.kārtā, kura tika uzvarēta ar 3-0. Nākošajās divās čehietes uzvarēja ar 2-1 un samazināja rezultātu līdz minimumam - 4-5, bet ar to nebija pietiekami, lai noķertu mūsu meitenes. Līdz ar to mūsu meitenes pirmo reizi Pasaules čempionātu vēsturē kāra kaklā medaļas atriebjoties par sīvo zaudējumu spēlē par 3.vietu čehietēm pirms diviem gadiem Maskavā! Tā mūsu seniori un dāmas bija sasnieguši labākos rezultātus komandu mačos un to pašu vajadzēja sagaidīt no Open izlases.

Pēc kāda atpūtas laiciņa cīņas turpināja Open komandas. Pirmā spēle līgas ietvaros mums bija ar Čehijas izlasi. Atkal bija jānoskaidro, kurš spēlēs. Četrinieks bija skaidrs - iepriekšējās spēles varoņi plus kāds vēl. Šoreiz pēc apspriedes un spēlētāju aptaujas sastāvā ielikām Kārli Balodi un trāpījām desmitniekā, jo Kārlis vinnēja pirmās 2 spēles, kas protams deva labu pārliecību sākumā. Sergejs un Raivis S. atkal mani vilka uz zoba, ja Kārlis slikti nospēlēs, tad man klāsies plāni! Kārļa uzvarēto un zaudēto spēļu bilance runā pati par sevi 3-0! Visiem izlases spēlētājiem izņemot čehu speciālistu Edgaru Saulīti ( 2-2 ) tā bija pozitīva, bet A.Sīlis uz sava supergalda atkal demonstrēja brīnumus - bilance 5-0! Čehi pret savu spēli attiecās diezgan vieglprātīgi, iespējams domāja, ka apspēlēs mūs uz vienas kājas. Bet uz to mēs gatavojāmies pat vēl nopietnāk nekā cīņā ar zviedriem. Atkal plus bija mūsu stāvēšana. Čehi uz to ieradās mirkli pirms paša sākuma, galīgi nesagatavojušies. Jau pēc 2 kārtām bijām vadībā ar 7-2, bet pēc 3.kārtas jau ar 10-2 un čehi padevās, ko protams, no viņiem negaidīju. Gala rezultātā tos sagrāvām ar 15-4!!! Pēc šīs kārtas tapa skaidrs, ka pirmo reizi pastāvēšanas vēsturē esam iekļuvuši labāko četriniekā, pat neskatoties uz to, ka vēl bija jāspēlē divas kārtas. Spēles ar somiem un ukraiņiem tika pārceltas uz svētdienas agru rītu, pirms Open līgām. Pēdējā spēles dienas kārtībā bija dāmu, junioru un senioru play-off mači. Tā kā seniori un dāmas tajos neiekļuva, tad atlika vien atbalstīt juniorus. Artūram Verčinam bija jātiekas ar Dmitriju Sapožņikovu no Krievijas un pirmās divās spēles solīja, ka Artūrs varēs pacīnīties par vietu 1/2f, bet nekā, nākamajās spēlēs Artūra ( viņš sāka ļoti nervozēt ) aizsardzība kļuva ļoti caura un pašam arī nekas nevedās, kā rezultātā likumsakarīgs zaudējums ar 1-4. Matīsam pirmais pretinieks bija jaunais ukraiņu brīnumbērns un sākumā bija nelielas bažas, bet tām nebija pamata. Jaunais ukrainis sadega jau pēc pirmās spēles, jo neko nespēja izdarīt, bet Matīss nodemonstrēja savu vēso spēles stilu un saista pretinieku lupatu lēveros ar 4-0. Arī vārtu attiecība izsaka visu - 16-4! Tālāk jau sekoja tas, par ko es pieminēju - par izsētajiem punktiem pret astes gala spēlētājiem apļa turnīrā! Pretiniekos pats Ahti Lampi un lai arī Matīss cīnījās pat ļoti atzīstami zaudējot sērijā ar 2-4 un turklāt visas spēles beidzās ar 1 vārtu pārsvaru, domāju, ka labāk būtu pāris vietas augstāk un spēlēt teiksim ar D.Sapožņikovu, vai to pašu A.Miloradovu! Spēlē par 3.vietu Matīsam, iespējams vairs nepietika spēka, jo 3 kategorijās bija aizvadītas ļoti daudz spēles un bronza gar degunu - 0-3 pret A.Miloradovu, bet par čempionu kļuva A.Lampi, kurš no ļoti nelabvēlīgā 1-3 spēja uzvarēt sērijā ar 4-3! Interesanti bija pavērot arī citu kategoriju izšķirošās cīņas - senioriem par Pasaules čempionu kļuva zviedrs Pontus Eriksons ( Zviedrijai kopā ar veterānu izlases uzvaru tās bija vienīgās medaļas, kas arī iezīmē pašreizējo zviedru stāvokli un virzību galda hokejā ), bet dāmām pēc pirmajiem diez gan smagajiem zaudējumiem savai tautietei par čempioni kļuva krieviete, Pasaules reitinga Open klasē 31.(!!!) vietas īpašniece Marija Jalbačeva.

Trešā diena - svētdiena.

Pēdējā sacensību diena iesākās ar Open komandu līgas spēļu pabeigšanu. Priekšpēdējā spēlē bija jātiekas ar somiem. Mēs jau bijām iekļuvuši play-off un tāpēc varējām īpaši neuztraukties par rezultātu, bet somi dīvainā kārtā uzskatīja, ka faktiski ir zaudējuši cerības kvalificēties 1/2f un izlika švakāku sastāvu. Mūs dažs labs, pēc viesu grāmatā palasītā, pakritizēja par stipro spēlētāju nesaudzēšanu, bet tam arī bija iemesli. Pirmkārt jau, E.Caics un A.Sīlis izteica vēlmi iesildīties pirms paredzētajiem play-off mačiem, otrkārt uzvara mums dotu augstāku vietu grupu turnīrā un līdz ar to kādā spēlē stāvēt uz vietas, kas ir svarīgi un tāpēc neriskējām sarežģīt spēles iznākumu! Mačā ar somiem ielikām J.Kalnēvicu, kurš vēl nebija spēlējis pret stiprākajām komandā, turklāt līdz šim Jāņa spēles stils ir vairāk piemērots individuālajiem centieniem, nevis komandām. Jānis protams, nospēlēja labi ar kopējo bilanci 2-1, bet šī nebija stresa situācija, kurā par katru cenu bija jāuzvar! Nākotnē iespējams Jānim varēs uzticēties vairāk. Katrā kārtā mēs vinnējām pa 1 vai 2 spēlēm un pirms pēdējās jau bijām nodrošinājuši uzvaru - galarezultāts 12-6 mums par labu. Starp citu, arī pārējās izlases īpaši netaupījās un lika savus spēcīgākos sastāvus, arī spēlēs ar ukraiņiem! To pierādīja arī mūsu pēdējā spēle ar viņiem - uzvarā ar 16-5 Ata un Edgara bilance bija 10-0, bet pārējo devums vien 6-5!

Klāt arī 1/2f komandām. Šoreiz zviedri spēlē ar mums izturas daudz nopietnāk un galdus sāk vētīt jau krietni iepriekš, mēs protams arī pārbaudām savas puses. Atkal esam dilemmas priekšā - kāds būs mūsu komandas sastāvs. Uz čempionātu mums ir apmēram 3-4 spēlētāji, kurus droši varam likt pret jeb kuru pretinieku, bet labi ir tas, ka pārējos varam variēt. Tātad ir no kā izvēlēties! Nedaudz lekt ārā sāka Edgars Saulītis, kuram ne visai gāja spēle. Grupas spēlē Edgara bilance bija 1-4, bet 1/2f pat zaudēja visās. Labi, ka beigās tomēr uzvarējām. Salīdzinot ar grupas spēli, šoreiz sastāvā ieliekam Kārli. Lai arī Matīss nekādus podus grupas spēlē negāza, tomēr nolemjam tieši tā! Interesanti, ka zviedri arī uztaisa rokādi -Johana Gustafssona vietā, kurš nebija tas sliktākais grupas spēlē, šie uzliek kādreizējo Pasaules junioru čempionu Kalli Bindekranu. Protams, plus ir tas, ka stāvam uz vietas. Jau pirmajā kārtā dabūjam aukstu dušu un jau 1-3. Protams, atkal jau neiztikt bez saukļa čum, čum, čum............, kurš uzkurina mūsējos! Tad sākam pamazām līst ārā no mīnusiem. Otrajā kārtā atspēlējam vienu uzvaras tiesu - 3-4. Trešajā kārtā tiek ielikts viss spēks, kura izrādīsies ir galvenā uzvaras kaldinātāja, jo pēdējās kārtās spējam rezultātu noturēt līdz minimumam. 3.kārtas bilance 4-1 un esam jau vadībā ar 7-5. Pa muguru jau sāk skriet patīkamas tirpas. Esam tuvu 1/2f!!! 4.kārtā zviedriem izdodas atspēlēt 1 spēli un pirms pēdējās rezultāts ir 9-8 mums par labu. Pēdējā kārtā rezultāti ir ļoti līdzīgi un kaut ko prognozēt ir grūti. Laikam ejot uz beigām pamazām var sākt nojaust - te iemet kāds mūsējais, te pretinieks un to pavada ovācijas un saucieni no abām nometnēm. Lēkājot aiz muguras saviem padotajiem saprotu, ka 2 spēlēs ir 2 vārtu pārsvars katrai komandai pa vienam un tur pa 20-30 sekundēm nekas vairs nevar būtiski mainīties, tātad ņemot vērā šos rezultātus kopsummā joprojām ir mums +1, atlikušajās 3 spēlēs - arvienu vārtu pārsvaru vadībā ir zviedrs, bet citā mūsējais, bet vēl vienā Edgaram ar Peteru Ostlundu ir neizšķirts. Ja tā viss beigtos, tad mēs vinnētu spēli ar vajadzīgo +1. Signālam beidzoties visi kādas sekundes 5 stāv kā apstulbuši - zviedri droši vien domāja, ka ir vai nu zaudējuši, vai var būt laimīgā kārtā izlīduši uz komandas kapteiņu maču, bet man galvā vēl iešāvās prātā doma, ja nu kāds zviedrs vēl paguva iemest kādu ripu! Tāpēc zibenīgā ātrumā izskrēju cauri rezultātiem un sapratu, ka ir vajadzīgais neizšķirts, kas nodrošina uzvaru spēlē un tikai tad, pēc manām pirmajām ovācijām visi Latvijas izlases dalībnieki, tai skaitā turpat esošie seniori un dāmas, sākam svinēt uzvaru. Beidzot tas bija noticis, esam izcīnījuši medaļas pasaules čempionātā! Atgādinājumam, rezultāts bija tieši tāds pats ar kādu uzvarējām zviedrus grupā 11-10.

Vēlāk spēlē par 3.vietu zviedri acīm redzot bija tik morāli sagrauti, ka zaudēja čehiem vienos vārtos. Pēdējo divu Pasaules čempionātu uzvarētāji somi un zviedri palika ārpus medaļām! Tikmēr otrajā 1/2f nedaudz negaidīti pēc blāvā snieguma grupu turnīrā, čehi ar tādu pašu rezultātu zaudēja Krievijas izlasei. Neticams fināls - Latvija - Krievija, turklāt abas pirmo reizi tiek pie medaļām!

Finālā mums pirmkārt jau nebija priekšrocības stāvēt un arī emocijas bija ļoti daudz atdotas, tāpēc sākums bija gandrīz graujošs - pēc pirmajām 2 kārtām rezultāts 2-6. Šoreiz sagurušā Edgara Saulīša vietā ielikām brāli Matīsu. Igaunijas izlases kolēģis savā rakstā atzīmēja, ka tas bija pats nepareizākais solis, kaut es tur neko nesaskatīju nepareizu. Turklāt viņš uzrakstīja, ka mēs domājām, ka krievu sastāvā finālā ies pats Titovs. Bet tur viņš maldās. Šajā sakarā mēs neko nedomājām, jo noskaņojāmies uz savu spēlētāju izvēli - kurš ir gatavs un kurš nav un kurš nospēlēs labi pret krieviem nav iespējams uzminēt! Tai pašā laikā Matīss nebija nekāds grēkāzis un savu bilanci pret spēcīgo Krievijas izlasi beidza cienījami - 1-2, tad jau drīzāk jāpārmet komandas līderiem, kuri nospēlēja sliktāk nekā gaidījām. Es domāju, ka ne pret vienu spēlētāju nevienam nav nekādu pretenziju ( to jau neviens nevar paredzēt un vienmēr jau nebūs tā, ka visi spēlētāji komandā nospēlēs uz urā ). 3.kārtā mums izdevās atspēlēt divas spēles un zaudējām vairs tikai 5-7. Daudz ko izšķīra 4. kārta, kurā tomēr zaudējām un jau -3. Tādā spēlē tas jau bija daudz. Cerēt, ka mums sanāks tāds nobeigums, kā grupas spēlē ar zviedriem, bija visai nevietā, bet cīnīties vajadzēja. Un jāsaka, ka cerības bija, jo sākums bija cerīgs, bet tieši visvajadzīgākajā mirklī mūsu līderi no labām situācijām tomēr zaudēja! Tas nekas, būs kur tiekties turpmāk. Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā - sudraba medaļas. Tagad redzam, ka esam spējīgi arī uz medaļām. Nākamajā čempionātā zemāk vairs nolaisties nevarēs un mērķis noteikti būs medaļas un domājams, ka tas jau būs grūtāk, nekā izcīnot tās pirmo reizi.

Klāt arī čempionāta pēdējās nominācijas līgu spēles.

Pašā vājākajā 4.līgā uzvaru apļa turnīrā svinēja Slovēnijā dzīvojošais krievu tautības pārstāvis Sergejs Vasiļjevs, kuram vienāda punktu summa ar mājinieku Akosu Šabo. Trešo vietu, atpaliekot par vienu punktu, izcīnīja jaunā igauniete Marija Saveļjeva. Play-off mačos, kuros spēlēja 2.-4.līgu četri labākie spēlētāji, pirmo pozīciju līgā nosargāja naturalizētais slovēnis, tādējādi izcīnot 109.vietu čempionāta noslēguma tabulā.

3.līgā vietas augšgalā izcīnīja vairāki bēdu brāļi, no kuriem dažs labs noteikti cerēja uz 1.līgu. Saprotamu iemeslu dēļ tajā nemaz nespēlēja pieredzējušais čehu veterāns Pavels Plešāks, bet tajā pārliecinoši uzvaru svinēja slovāks Miroslavs Ramšāks. Par 5 punktiem no viņa atpalika galvenā mājinieku cerība Ģērģelijs Regula. Tomēr M.Ramšākam neizdevās nosargāt uzvaru, jo 1/2f zaudēja mazāk pazīstamajam slovēnim Anže Bozičam bet 1.vietu līgā un 85.vietu noslēgumā izdevās izcīnīt Ģ.Regulam. Labākais no kanādiešiem Bernijs Kunzlers izcīnīja 6.vietu līgā ( 90.vieta kopvērtējumā ) parādot, cik daudz vēl ziemeļamerikāņiem vēl ir jāstrādā, lai sasniegtu ( lai arī čempionātā nepiedalījās visi labākie aizokeāna spēlētāji ) eiropiešu līmeni.

Interesanta izveidojās 2.līga, kurā toni noteica ukraiņi ( 7 pārstāvji ) un norvēģi ( 5 pārstāvji ), vēl arī 5 slovāki. Izslēgšanas spēlēs iekļuva 2 ukraiņi un 1/2f uzreiz tikās savā starpā - apļa turnīra uzvarētājs Mihailo Spivakovskis apspēlēja savu komandas biedru viltīgo lapsu Dmitro Kudricki, bet otrajā pārī norvēģis Daniels Remmems slovāku Tomasu Zamutovski. Finālā pārāks bija ukrainis izcīnot 61.vietu turnīra noslēgumā.

1.līgā dalībnieki bija sadalīti 2 grupās pa 30 katrā un izspēlēja papildus vēl 20 spēles ( kā jau minēju rezultāti ar savas grupas 10 labākajiem spēlētājiem nāca līdzi ). Jau iepriekš rakstīju, ka vēl neviens Latvijas izlases galda hokejists Pasaules čempionātos nebija iekļuvis play-off. Daudz maz droši bijām pārliecināti par Edgaru Caicu, kurš vienīgais no mūsējiem kvalificējās ar stabilu atrāvienu no nepieciešamās 8.vietas grupā. Pārējie spēlētāji jutās kā uz adatām. Vispirms Edgara Caica grupā mazliet negaidīti to iespēja Jānis Kalnēvics jau 2 kārtas līdz beigām nodrošinot vietu izsišanas spēlēs - ( kad Jānim spēle aiziet, tad viņš ir ļoti grūti apturams, par ko varēja pārliecināties arī 1/8f ) ieņemot grupā 7.vietu, kas čempionāta kopvērtējumā viņam sliktākajā gadījumā nodrošināja 14.vietu! Tā kā čempionāta laikā projektora, kur vērot rezultātus nebija ( viens no krievu izlases palīgpersonāla pārstāvjiem staigāja ar portatīvo datoru un tur šo to varēja pavērot ), tad bija pat grūti nojaust uz ko katrs iet! Otrajā grupā attiecīgi 6. un 8.vietas izcīnīja Atis Sīlis un Raivis Pukinskis. Pēc samērā daudz zaudētajiem punktiem izredzes likās 50 uz 50. Tomēr liktenis lēma mums par labu. Kārtu pirms apļa turnīra beigām Raivis bija par 1 punktu priekšā Atim. Pēdējā kārtā Atis uzvarēja čehu Peteru Tmeju ar 3-2 un noteikti apsteidza Raivi, kurš pēdējā kārtā cieta zaudējumu. Ja vēl varētu cerēt, ka 38 punktiem Atim pietiks astotniekam, tad par Raivi drošības nebija. Raivim situācija noslēgumā bija nervus kutinoša - ar vēl 3 dalībniekiem 37 punkti un tikai viens no viņiem varēja uzgavilēt. Pēdējo, vakanto 8.vietu Raivim play-off nodrošināja labāki papildus rādītāji - mikromačs ar šiem spēlētājiem. Fūū! Jāsaka, ka vietas no 3.-11. šķīra tikai 2 punkti!!! Lai arī ar grūtībām, tomēr 4 mūsējie izslēgšanas spēlēs!!! Daudz emocionālo pūļu noteikti prasīja komandu mači. Kā tad klājās pārējiem - lai arī dažs labs ierindojās zemāk, nekā bija izsēts pirms čempionāta - tomēr lielais vairums uzlēca augstāk! Visi veči cīnījās godam! Augsto 11.vietu grupā izcīnīja nu jau par leģendu ( vismaz Latvijas galda hokeja līmenī ) uzskatītais Raivis Sternāts, kuram tas jau bija piektais Pasaules čempionāts ( vēl tikai Sergejs Mihejevs var lepoties ar ko līdzīgu ). Gala rezultātā R.Sternāts ierindojās cienījamā 22.vietā. Edgars Saulītis līdzīgi, kā iepriekšējā čempionātā ierindojās 30.vietā ( 15.v. grupā ), Matīsam Saulītim 36.vieta ( 18.grupā ), Kārlim Balodim 39.vieta ( 20.vieta grupā ), man savukārt pirmo reizi izdevās iekļūt 1.līgā 46.vieta ( 23.vieta grupā ), bet visneapmierinātākais ar sevi noteikti bija Sergejs Mihejevs - 54.vieta ( 27.vieta grupā ). Abās fināla grupās uzvarētāji savāca pa 50 punktiem. A grupā Ronijs Nuttunens, bet B grupā Ivans Zaharovs. Otrās vietas grupā attiecīgi Jānim Galuzo un Ahti Lampi. Atšķirība tikai tāda, ka Galuzo atpalika no Nuttunena par 8(!!!) punktiem, bet Lampi no Zaharova par 3. Tā kā es spēlēju vienā grupā ar Nuttunenu, tad droši varu pateikt, ka tas bija labākais čempionāta spēlētājs ( kaut arī es nespēlēju ar labākajiem otras grupas spēlētājiem ) - mans vienīgais zaudējums paliekot sausā, turklāt ielaižot 7 vārtus. Arī otrs mans smagākais zaudējums ( 2-6 ) bija pret manas grupas 2.vietas ieguvēja un arī otra finālista Jāņa Galuzo.

Pēc pēdējā atpūtas mirkļa čempionātā sākās čempionāta saldais ēdiens - play-off mači. Diemžēl no mūsu 4 startējušajiem spēlētājiem, tikai 1 pārvarēja play-off pirmo ( 1/8f ) kārtu - Edgars Caics, lai arī zaudēja pirmo spēli Arto Kasmam no Somijas, nākamajās jau demonstrēja to sniegumu, kuru varēja redzēt pēdējā laikā, lai gan īstais pārbaudījums vēl bija tikai priekšā. Uzvara ar 4-1 un jau 1/4f rokā. Daudz vairāk gaidījām no Ata Sīļa. Viņam pretiniekos pagaidām vistitulētākais no planētas galda hokejistiem - zviedrs Hans Ostermans, bet Atis jau pērnajā Eiropas čempionātā apliecināja savu varēšanu tieši pret Hansu uzvarot to izslēgšanas stadijā, kas vēlāk viņam deva bronzas godalgu. Lai arī pirmajās 4 spēlēs bija vērojama pretestība, tomēr rezultāts sanāca pretējs 1-4. Pagaidām bez argumentiem, vienam no stiprākajiem krievu spēlētājiem, zaudēja Raivis Pukinskis, bet Raivis kārtējo reizi pierādīja, ka var cīnīties augstākajā līmenī un jo vairāk spēlēs play-off tādā līmenī, jo ātrāk uzkrās pieredzi, kura nepieciešama, lai cīnītos ar smagsvariem. Ceturtajā pārī pārsteigt turpināja Jānis Kalnēvics, kurš tikās ar Jāni Galuzo. Mūsu Jānis krievu Jāņa izsmalcinātajam spēles stilam, kuru it sevišķi pieslīpējis uz Pasaules čempionātu rādot patiešām interesantu spēles manieri ( lai arī tā izšķirošajās spēlēs balstās uz izgājieniem ), pretī lika savu lielgabala artilēriju apšaudot savu pretinieku no abiem flangiem ik pa brīdim savu pretinieku dzenot izmisumā. Tomēr pēdējā spēlē krievu Jānis izrādījās ( nospēlēja pieredze ) viltīgāks un pēc šķietami nevajadzīga piekasīguma pret pretinieku izsita mūsu Jāni no līdzsvara un izrāva uzvaru smagā 7 maču sērijā. Arī pārējos pāros nekādi īpašie brīnumi nenotika, ja nu vienīgi divu čehu brāļu Hviždu savstarpējā spēlē par pārsteigumu man uzvarēja Leoš. Savukārt Ronijam Nuttunenam tieši 1/8f bija nepieciešams visvairāk spēļu, lai uzvarētu sēriju pret krievu Andreju Voskoboiņikovu - 4-2, bet 1/4f R.Nuttunens jau nodemonstrēja kas ir kas - bez ierunām ar 4-0 apspēlējot mūsu pēdējo cerību Edgaru Caicu. Grūti pateikt vai Edgars būtu apspēlējis citu pretinieku, tomēr nav patīkami ar vienu no galvenajiem favorītiem spēlēt jau 1/4f stadijā un Ronijam esot vienkārši fantastiskā formā! Edgars varēja tikai plātīt rokas un brīnīties, kā tās ripas pēc ne visai standarta gājieniem lidoja vārtu mūrī, turklāt vēl pēc Edgara pēdējā snieguma, it sevišķi pēc uzlabotās aizsardzības snieguma Maskavā. Te tev nu bija Nuttunens, kurš sezonas sākumā bija vienkārši nekāds! Citos pāros Leošam Hviždam un Stefanam Edvālam nebija nekādu argumentu attiecīgi pret Ahti Lampi un Ivanu Zaharovu. Divu inteliģento spēlētāju starpā uzvarēt Hansu Ostermanu, kurš noteikti cerēja uz čempiona titula atgūšanu, izdevās Jānim Galuzo! Prieks par to, jo viņa tēvs bieži vien izpalīdz ar sadzīviskajām lietām Maskavas kausa laikā. Pusfinālā pāros tikās divu nāciju pārstāvji - vienā pārī pēdējo titulētāko turnīru uzvarētāji ( Pasaules un Eiropas čempionāta ) R.Nuttunens pret savu tautieti Ahti Lampi, bet otrajā krievi Ivans Zaharovs pret Jāni Galuzo. Ja Ronijs spēlē ar Ahti, tāpat kā pret Edgaru, izskrēja tai cauri ar minimālo spēļu skaitu, tad otrā sērija bija kā saldais ēdiens, kurā bija nepieciešamas visas 7 spēles un atkal trillerī pārāks bija Jānis. Pie rezultāta 3-2 par labu Ivanam un 6. spēlē vēl esot vadībā ar 3-0 ( ja es nemaldos ) daudziem viss likās jau skaidrs, bet tā nedomāja pats Jānis, kurš spēja izraut uzvaru vēl šīs spēles pamatlaikā un vinnēja arī izšķirošajā iekļūstot finālā. Spēlē par 3.vietu līdz 3 uzvarām izspēlējot maksimālo spēļu skaitu pie bronzas tika Ahti Lampi, bet finālā Jānim pēc trim ļoti garām un smagām sērijām, iespējams pietrūka spēka un Ronijs Nuttunens tikai pašā pirmajā spēlē pieļāva vaļības ( zaudējot to pagarinājumā ) uzvarot sērijā ar 4-1 un aizstāvot savu čempiona titulu!

Organizācija un ITHF!
Šis protams nebija pats labākais čempionāts, bet galīgi nolikt ungārus arī nevajadzētu. Saprotams, ka čempionāts notika krīzes laikā un ungāri pat sākumā nedeva nekādas dzīvības zīmes, ka to vispār gribētu uzņemties organizēt. Ungāri čempionātu jau gribēja 2007.gadā, kad to sev dabūja Maskava. Toreiz argumenti par labu Maskavai bija nepārprotami - pieredze organizēt Pasaules tūres posmus un arī Krievijas izlases augstākā meistarība. Turklāt ungāriem tika apsolīts nākamais čempionāts. Iespējams, ka ungāri 2007.gadā čempionātu aizvadītu daudz labāk. Tomēr pavērojot ungāru pēdējā laika Budapest Open organizāciju ( man pašam palaimējās tur būt 2 reizes pēc kārtas ) bija šaubas par viņu spējām. Čempionāts, protams, notika un nekādu īpašo aizķeršanos nebija, tomēr trūka arī dažu pavisam pašsaprotamu lietu, bet nu visu pēc kārtas. Man ir palaimējies jau kopš 2001.gada piedalīties 5 čempionātos pēc kārtas ( izņemot Maskavu, kur es netiku Open sastāvā, bet spēlēju tikai komandās ) un varu salīdzināt visus čempionātus. Liekot roku uz sirds varu droši teikt, ka organizatoriem nekad nav izdevies novērst visas nepilnības un tādu, kā labāko čempionātu nemaz nebūtu korekti pasludināt, ja nu vienīgais var darīt kā Olimpiskajās spēlēs, kurās katras spēles pēc noslēguma tiek pasludinātas par labākajām. Palasīju arī krievu izlases interviju, kurā par ungāru čempionātu nekas īpašs nav pieminēts, bet pašu Maskavas čempionāts atzīts par labāko esam. Jā, var būt dažās lietās, bet ne visās, turklāt pēc Maskavas bija ļoti daudz neapmierināto - krievi gribēja čempionātu ar baigām ekstrām, bet beigās sanāca daudz par traku. Ja man vajadzētu sastādīt pēdējo 5 Pasaules čempionātu topu, tad manas simpātijas un 1.vietu iegūtu Pasaules čempionāts, kurš 2003.gadā notika Šveicē, Cīrihē, tad sekotu Rīga, Maskava un Budapešta ar Pilzeni dalītu 4./5.vietas. Par vairākiem notikumiem es esmu jau piemirsis, bet mēģināšu restaurēt tos.

Vietas izvēle.
Pilzenē sacensību vieta bija tāds kā neliels skolas kultūras nams ( to labāk zinātu pastāstīt Edgars Saulītis ) un parastam skatītājam būtu jāpamaldās, lai to atrastu. Tam laikam telpas pilnīgi pietika, bet ar pēdējo čempionātu dalībnieku skaitu būtu par īsu. Vieta, ja nemaldos, gan bija patālu no centra, veikaliem un citām iestādēm.
Cīrihe - es pat īsti nezinu kas tā bija par ēku, bet tā bija vienkārši grandioza un to varētu raksturot tā - 10 zvaigžņu viesnīca, vismaz man bija tāds iespaids. Tā kā tā atradās pieejamā vietā, tad ar ēdināšanu noteikti problēmu nebija. Lai arī līdz sacensību vietai bija gabaliņš ko mērot ar kājām, to bija viegli atrast un pa ceļam varēja vērot Cīrihes skaistās ielas. Sacensību vieta - zāle, kura atradās šīs ēkas centrālajā daļā, varētu ietilpināt pat 2 čempionātus un tā atgādināja lielu un grandiozu pasākumu ar augstiem viesiem aprīkotu banketu zāli!
Rīgā mums tā kā viss ir skaidrs - vieta ir viegli sasniedzama ( atrodas centrā ), ēdināšanas iestādes deguna galā, plus ir skaistā Vecrīga, ietilpība vēl varētu teikt pietiekama. Žēl, vienīgais, ka gaismas jautājums tika atrisināts pēc Pasaules čempionāta.
Maskavā vieta arī bija laba, bet tā bija pirmā ( no manas pieredzes ), kurā čempionāts notika nevis kādā kultūras pasākuma vietā, bet gan sporta ēkā, kas līdz šim nebija noticis. Protams, kā jau Maskavas mērogiem, līdz tai bija vajadzīgs pailgs laiciņš, kamēr nokļūt, bet to varēja pieciest ( Latvijas izlase gan par to varēja nesūdzēties ). Ar ēdināšanu bija problēmas. Bija 2 ātrās ēdināšanas stacijas, kurās nevarēja pasūtīt nedz zupas, nedz normālus otros. Bija, ja nemaldos arī vietējais bārs, bet tas bija padārgs.
Tā pati problēma bija Budapeštā - bija vietējā sausās pārtikas ēdināšanas stacija, kura labi uzvārijās uz pasaules čempionāta rēķina ( man gan liekas, ka puiši, kas tirgojās bija arī galda hokejisti ). Sacensību vieta gan izskatījās morāli novecojusi, lai arī pretendēja uz vietējā pilsētas rajona sporta centra statusu ( otro čempionātu pēc kārtas ), kas tuvējā apkārtnē neliecināja par to. Sacensību vieta bija gan visai viegli atrodama, tomēr apkārtējo ēku darbu un šķiet sētnieku profesijas trūkuma rezultātā, tā vietām izskatījās acij netīkama. Bija arī neliela klimatiskā problēma - zālē brīžiem bija nenormāli sutīgs.

Atklāšana.
Īsti neatceros, bet šķiet Pilzenē ( vietējās skolas meiteņu deju kolektīvs ) un Cīrihē bija neliela uzstāšanās ar pieklājīgiem dažu augstāku kungu pāris vārdiem, arī dalībnieku izloze un tas laikam arī viss.
Šķiet Cīrihē, ja nemaldos bija pirmie mēģinājumi interesantāk reprezentēt valstis.
Rīgā, godīgi sakot, bija pati labākā atklāšanas ceremonija, jo pie tā labi pastrādāja Latvijas GHF. Tajā piedalījās daudz augstu kungu - Stiga firmas pārstāvis, uzstājās pats Gorans Agdurs, bija improvizēta galda hokeja spēle ar labākajiem galda hokejistiem un Latvijas hokeja izlases spēlētājiem. Sadarbībā ar Romānu Faļkenšteinu bija interesanta valstu pieteikšana izskanot populārākajām dziesmām. Arī izloze neaizķērās.
Savukārt Maskavā, kā jau minēju nedaudz pabojāja pārlieku pompozitāte. Pārāk garš ievads ar soļojošo meiteņu bungošanu, lai arī bija interesanti ( man gan šķiet, ka Egīls atrada arī politisku zemtekstu šīs grupas izpildījumā pēcāk ). Kaut kas īsti neizdevās ar izlozi ( varētu būt problēmas ar monitoriem - manuprāt, kāds no tiem nestrādāja ). Lai arī tas bija pareizi, ka čempionāta telpa tika apjozta ar norobežojošām lentām un tur varēja staigāt tikai sportisti, tomēr pārlieku stingra un piekasīga bija apsardzes darbība.
Budapeštā uz atklāšanu nebiju, bet tur klāt bijušie teicās neko īpašu neredzam.

Organizācija ( sacensību daļa ).
Sacensības gan Pilzenē, gan it sevišķi Cīrihē aizritēja pietiekami ātri un ar galdiem nekādu problēmu nebija, ja nu vienīgi čehi bija nenormāli saslidinājuši galdus ar silikonu ( laikam ejot vēlāk ieslidināt galdus pat aizliedza ), kas deva viņiem priekšrocības, jo uz tādiem spēlēja savos mačos. Par rezultātu izvietošanu nevaru atcerēties, bet šķiet problēmu nebija. Šķiet Čehijā un Šveicē rezultātus varēja redzēt arī pēc puses aizvadītiem mačiem līgās un grupās. Projektoru šķiet nebija.
Rīgā nedaudz ievilkās mači trešajā dienā, kad gāja play-off, kas vēlāk sasteidza noslēguma ceremoniju, tomēr bija projektors, ar kura palīdzību varēja sekot rezultātiem. Ieguvums noteikti bija Vladimira Krauza uzaicināšana apkopot čempionāta statistiku, jo pašiem ar to vēl nebija viss kārtībā. Maskavā, kā jau to varēja gaidīt pēc pēdējiem Maskavas kausiem būs problēmas ar iekļaušanos laikos - cirks ar pārlieku daudzajām intervijām starp mačiem, krievi ( Mihails Margolis ) arī negribēja atzīt, ka viņu programma nevelk. Uz to, ka vajadzēja uzaicināt pieredzējušo V.Krauzu viņi aizbildinājās ar savu labu esam, par ko varēja pārliecināties - nevajadzīgi izlaistas spēles un dīkstāve 1.līgas spēlētājiem, arī programma bija internetā, kas darīja savus nedarbus.
Savukārt Budapeštā bija švaki nodrošināts onlains un nebija projektora, līdz ar to bija neziņa par sacensību gaitu, toties viss ritēja pēc laikiem. Varēja būt arī vairāk ripu.

Noslēgums un bankets.
Pilzenē noslēgumam nebija ne vainas, tikai nebija pārdomāts bankets. Sacensību dalībnieki katrs dabūja pa šķīvim ar čehu nacionālo ēdienu, turklāt tos nesa pa vienam, pa diviem, kas prasīja ilgu laiku, bet sacensību dalībnieki bija izsalkuši. Amizanti bija redzēt padomju laika alumīnija dakšas un nažus, kas jau 2001.gadā vismaz mūsu pusē jau bija gandrīz izzūdoša vērtība. Noslēgumā ar savu ansambli uzstājās vietējais jaunais talants Jans Suhijs.
Šveicē bankets bija kā mācību grāmatā - tā kā viss noritēja laikā, tad visiem sacensību dalībnieki bija laiks sevi savest kārtībā un uz to ierasties bez maz vai frakā. Ieejot sacensību zālē es biju pārsteigts - tā bija pārvērtusies līdz nepazīšanai - saservēti galdi apklāti ar zamša galdautiem, nezinātājam varētu likties, ka šeit notiks balle. Papildus telpā, kura atradās blakus zālei ( sacensību laikā tā kalpoja kā ģērbtuves ) atradās zviedru galds! Noslēgumā nekādu ekstru nebija.
Rīgā, kā jau minēju noslēgumu nedaudz pabojāja aizkavēšanās. Pēc mačiem bija iecerēts arī dalībniekus palaist brīvībā, bet tagad nācās galdus servēt pa taisno.
Maskavā atkal nospēlēja megapoles statuss. Tā jau lielajiem attālumiem banketa vieta atradās teju vai otrajā Maskavas pusē un sacensību dalībnieki vesti ar autobusu ( cepuri nost organizatoriem ). Tomēr nonācām tur samērā vēlu un vietu nemaz nebija tik viegli sameklēt. Banketā ēdamā bija daudz un tas atradās pie bāra ārā izvietotajās lapenēs, tikai laika apstākļi nebija no tiem labākajiem - bija samērā auksts un siltie dzērieni, cik es atceros nebija ( tikai auksts alus ).
Budapeštā bankets nedaudz atgādināja Pilzeni un padomju laikus. Blakus esošajā futbola laukumā ( tur, starp citu nepacietīgie bija saorganizējušies uz futbola spēli - vienā komandā čehu jaunatne, bet otrajā apvienotā krievu, ukraiņu, latviešu un igauņu apvienotā mansšafte - interesentiem varu pateikt, ka ar minimālu starpību uzvaru guva čehu jaunatne, bet labākie pēc mana novērojuma bija Leoš Hvižds čehiem un bijušais Tallinas Levadia futbolists Juri Artamonovs, kurš pamanījās sabendēt kāju ) uz asfalta seguma, tie paši sausās tirgotavas puiši sāka dalīt šķīvīšus ar nelielu plova porciju. Nogurušie un izsalkušie dalībnieki, protams, stāvēja rindā. Pats trakākais bija priekšā. Tur pat no tiem pašiem puišiem varēja iegādāties dzeramos par........maksu! Jā, atcerējos, ka arī Šveicē dzeramos varēja iegādāties par maksu.
Galu galā izejot cauri visiem čempionātiem varu secināt, ka labākais čempionāts būtu tad, ja tiktu atrasts zelta vidus ceļš - visam jābūt savā laikā un savā vietā, bet ne vienmēr to izdodas realizēt - kā nu kuram - citam pēc iespējas, citam neredzot baļķi savā acī!!!

ITHF nedarbība.
Par starptautiskās federācijas darbību. Kā jau parasti, Pasaules čempionāta pirmajā dienā vienmēr ir bijusi sēde, kurā ne ko īpašu par pašu galda hokeju nediskutē, bet vismaz izraugās nākamās čempionātu vietas. Šoreiz tā izpalika - viss jau bija sadalīts - to es uzzināju no Intara ( bieži čempionāta laikā sazvanījāmies un sūtījām īsziņas ). Tas būtu štrunts. Brauciena laikā uz Budapeštu un no tās mēs ar Raivi Sternātu padiskutējām par galda hokeja attīstību vispār un par ITHF darbību un tās lietderību. Pašlaik pie teikšanas tur ir dānis Bjerns Akselsens un daudzas lietas ir iestrēgušas - viņam šķiet, ka viss ir labi un daudzi piedāvājumi un novitātes paliek novārtā. Par šo un to Raivis čempionāta laikā ar Bjerni aprunājās, bet šis tikai galvu mājis. Savulaik, kad Intars bija ģenerālsekretārs, tad es caur viņu šo to varēja pabīdīt, bet tagad vispār viss ir bezcerīgi. Piemēram, kāpēc, lai Pasaules čempionāta reitingā augstāk stāvošās nācijas nedabūtu vairāk kvotu, vidējās varētu palikt ar tik pat, bet vājākajām to varētu samazināt? Tāpat, ļoti daudz junioru ir Krievijā, Latvijā un Čehijā - kāpēc, lai arī viņu kvotu nepaceltu lielāku?

Ieteikumi organizatoriem.
Agrāk Pasaules čempionāts bija vienīgais turnīrs, par kuru nebija jāmaksā. Tagad dižķibeles iespaidā arī tur ir noteikta dalības maksa.
Tas vēl būtu saprotams, bet kā jau Pasaules čempionātam pienākas, tad vismaz tādas lietas kā ūdens ( noteikti par brīvu ) organizatoriem būtu jāsagādā.
Ja tuvumā nav normālas ēstuves, tad uz čempionāta laiku organizatoriem būtu jāsarunā firma, kura ar to nodarbojas, nevis tādu, kura tirgo sauso paiku, no kuras vēlāk aizķep viena vieta ( domājams, ka dalībnieki noteikti būs par normālu ēdienu )! Vismaz šīs lietas nākamajiem organizatoriem vajadzētu nodrošināt!
Ja sacensību grafiks būs tik pieblīvēts un vēlāk klāt nāks arī junioru komandu mači, tad tās iespējams derētu aizvadīt 4 dienās - iebraukšana un atklāšana ceturtdien, bet dalībnieki sacensības aizvada 3 pilnas dienas sākot ar piektdienas rītu. Tad iespējams mačus varētu aizvadīt sākot ar plkst 10.00. nevis 8.00 no rīta. Dažs spēlētājs spēlē pat vairākās nominācijās un iespējas atjaunoties pa nakti ir minimālas. Lai nokļūtu sacensību vietā un sagatavotos mačiem ( arī pamostos ) ir vēl jāmēro bieži vien garais ceļš!