2.Latvijas čempionāts notika Rīgā klubā Jocker, 2002.gada 13. Aprīlī.
Galda hokeja popularitāte gada laikā bija augusi neaptveramā ātrumā - to spēlēja gandrīz visās malās - spēlētāji auga kā sēnes un kamēr sportiskais līmenis vēl nebija izvērsies, uzradās tam laikam daudz laba vidēja līmeņa spēlētāju, kuri varēja apspēlēt viens otru. Tika pieņemts pamatots lēmums - čempionātā spēlēs 60 labākie galda hokejisti. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka provinces spēlētāji tad tikai paspilgtināja čempionātu un pēdējās vietas vairs nedeldēja. Rīdziniekiem un ventspilniekiem pievienojās arī Pastende un Inčukalns. Ventspilnieki izmaluši pirmo čempionātu redzēja, kā tā lieta ir darāma un ilgi nebija jāgaida. 2001./2002. g. sezonā Ventspils pilsētas rīkotajos turnīros regulāri piedalījās netālu dzīvojošais Salvis Skarainis un arī Lienīte Skaraine. Jau tad Salvja līmenis bija pietiekami labs un pārējiem ventspilniekiem, it sevišķi jaunajai paaudzei bija no kā pamācīties kādas kombinācijas var pielietot un kā tās jāizpilda, tā, ka pašiem nebija nekas jāizgudro. Ja pirmajā čempionātā pie teikšanas bija vecā gvarde Pēteris Ešmanis, Ainārs Ozoliņš, Dainis Zariņš, Ingmārs Šulcs, Pēteris Neimanis un citi, tad tagad jau bija izaugusi jaunā paaudze ar Armīnu Kleinbergu, Rihardu Ozoliņu, Jāni Piusu, Andri Dzirnieku un citiem priekšgalā. Dažs labs no provinces spēlētājiem pat sāka organizēt turnīrus savējos miestos. Tā piemēram Salvis Skarainis aktīvi organizēja turnīrus Talsos, kur vietējie ne tikai pārņēma galda hokeja sērgu, bet bija labi mācījušies no priekšgājēja ( Salvja Skaraiņa ) un uz katru sacensību strauji progresēja. Daudzos provinces turnīros piedalījās arī Latvijas elites spēlētāji un puiši varēja, jau tad vērot, kā spēlē Raivis Sternāts, Jānis Ķirsis, Andis Liepa, Ilgvars Pavlovskis un citi. Laba līmeņa turnīri pat bija aizvadīti Liepājā, diemžēl, tas arī bija viss - vietējie Latvijas līmeņa turnīros tā arī neuzspēlēja. Savukārt Inčukalna čempionāts ( 1.čempionātā dalībnieki sacentās atsevišķās vecuma grupās - 11 dalībnieki pieaugušo kategorijā un 23 junioriem! No 1.čempionāta dalībniekiem vēl šobaltdien daudziem vajadzētu atpazīt šādus uzvārdus - Aivars Vāvers, Edijs Vāvers, Edgars Saulītis, Mikus Saulītis, Matīss Saulītis, Jānis Karlovskis, Guntis Karlovskis, Sandis Kalniņš, Didzis Ozoliņš, Dārta Ozoliņa un Egīls Belševics - pēdējie 4 startēja ārpus konkurences ) ir pat vēcāks turnīrs nekā Latvijas čempionāts!!! Sandis Kalniņš pirmo čempionātu noorganizēja 2001. gada martā, mēnesi pirms Latvijas čempionāta. Turpmākie Inčukalna čempionāti allaž ir aizvadīti tieši pirms Latvijas čempionāta un šogad 24.aprīlī tas, tāpat kā Latvijas čempionāts svinēs 10 gadu jubileju! Te gan uzreiz jānodod sveicieni Ventspils galda hokeja dzīves vadītājiem - arī Ventspils čempionāts 22.maijā šogad svinēs 10. gadskārtu!
Tāpat kā 1.čempionātā, jebkurš dalībnieks kvalificēties Latvijas čempionātam varēja iekļūstot starp 30 labākajiem Rīgas čempionāta kopvērtējuma dalībniekiem. Pārējās 30 vakances tika sadalītas starp pārējām pārstāvniecībām. Tā kā starp 30 labākajiem spēlētājiem iekļuva arī provinču pārstāvji, kuri pamazām sāka piedalīties uz to brīdi spēcīgākajā valsts turnīrā ( Rīgas čempionāts ), tad tie nodrošināja vēl papildus vietas saviem miestiem. Te atkal galvu bija ko palauzīt Ilgvaram Pavlovskim un Sandim Kalniņam. Pēc abu veiktā mājas darba - spēlētāju līmeņa noskaidrošanas miestos, kur nodarbojās ar galda hokeju, tika piešķirtas sekojošas kvotas - Ventspils GHK ( nedaudz vēlāk oficiāli kļuva par otro nopietno galda hokeja klubu ) 9 vietas, Pastendei ( Salvja Skaraiņa brigāde ) un Unibankas ( ar Kristapu Strazdu priekšgalā ) pārstāvjiem pa 6 vietām, 5 vietas Inčukalnam, 2 vietas preses pārstāvjiem ( Dienas žurnālistam Mārim Zembergam un Jānim Matulim ), kā arī 2 wilde card ( tai skaitā arī pirmajam Pilzenes izlases sasaukuma pārstāvim Andim Liepam ). Dažviet pat notika speciāli sarīkoti mači, lai varētu iegūt pēdējās brīvbiļetes uz Latvijas čempionātu. Zināms, ka tādi notika gan Talsos, gan Inčukalnā. Inčukalniešiem par atlasi kalpoja 2.Inčukalna čempionāts un tā kā raksta autors ir no Inčukalna un ir saglabājusies statistika par to, tad es domāju, ka Jums būs interesanti noskaidrot, kā tas notika. Vispirms jau Sandis Kalniņš un Aivars Vāvers vietu čempionātā nodrošināja iekļūstot Rīgas čempionāta labāko 30 spēlētāju pulkā, tādējādi atlika vairs tikai 3 vakances. 2.Inčukalna čempionātā, kā jau raksturīgi tam laikam, sanākušie 25 dalībnieki izspēlēja apļa turnīru ( ar play-off īsti neviens neaizrāvās ), bet lai cik tas nebūtu ironiski, vietu čempionātā dalībnieki izspēlēja tieši pēc play-off principa. 8 labākie spēlētāji, izņemot jau pieminētos 2 vīrus tika sadalīti pa pāriem un tādējādi izspēlēja atlikušās 3 vakances. 1/4finālā jau tad, tam mērogam notika nelieli pārsteigumi, kuros dominēja Vāveru un Eglīšu dinastijas. Pārliecinošu uzvaru ar 3-0 sērijā izcīnīja Edijs Vāvers uzveicot Kasparu Mazuru, ar 3-1 sēriju savā labā pār Aldi Timermani pabeidza Aigvars Eglītis, bet Edija brālēni Jānis un Kristaps Vāveri sarūpēja pārsteigumus uzvarot attiecīgi sērijā Andri un Armandu Eglīšus. Uzvarai 1/2finālā bija augstāka likme - nokļūšana Latvijas čempionātā. To paveica Edijs Vāvers ar 3-1 sērijā uzvarot Aigvaru Eglīti, bet brāļu Vāveru cīņā ar tādu pašu rezultātu uzvarēja jaunākais - Kristaps. Zaudētājiem atlika vien noskaidrot pēdējo laimīgo un par to kļuva Aigvars Eglītis. Par galda hokeja popularitāti un ažiotāžu ap Latvijas čempionātu liecināja izloze pēc Rīgas čempionāta pēdējā posma. Pirmkārt, jau abi iepriekšminētie federācijas pārstāvji bija veikuši spēlētāju sadali pa groziem ( šis mājas darbs tika veikts tam laikam tipiskā stilā - ar ļoti garām un ilgām telefonu pārrunām ar klubu un neklubu atbildīgo pārstāvjiem ). Otrkārt, izlozei bija speciāli sagatavots vizuāli efektīgs liels plakāts, kurā tika salozēti spēlētāji pa grupām. Tagad, dažam labam, iespējams tāda procedūra būtu bijusi vienaldzīga, bet tad tas bija no sērijas kaut kas! Autoraprāt šis bija viens no interesantākajiem ( precīzāk formulējot - nostalģiskākajiem ) čempionātiem tā pastāvēšanas vēsturē!
Grupu turnīrs. Spēlētāji tika sadalīti 4 grupās pa 15, bet pēc tam veidoja 3 līgas pa 20 dalībniekiem katrā. Lai iekļūtu 1.līgā, grupā vajadzēja ieņemt vismaz 5.vietu! Par vidējā līmeņa celšanos varēja pārliecināties daudzi, tai skaitā 1.čempionāta 5.vietas ieguvējs Ilgvars Pavlovskis, kurš neiekļuva 1.līgā un trūkties pat dabūja pirmais čempions Raivis Sternāts - 1 punkts šķīra no palikšanas 2.līgā! Kopumā var uzskatīt, ka čempionātam bija samērā labs vidējais līmenis - nebija daudzu spēlētāju, kuri kristu ārā no kopējā ansambļa. Ne jau velti! Kā ne kā uz čempionātu tika atlasīti tam laikam labākie 60 spēlētāji. Arī attieksmē daudzējādā ziņā varētu pamācīties no tiem laikiem - piedalīties čempionātā tad bija goda lieta, nevis kā mūsu laikos, kad runa iet par: ai, gribu braukšu, gribu nebraukšu. Tikai retais neieradās un tad arī dēļ aizņemtības, bet visādā ziņā piedalījās 60 spēlētāji. Tā kā arī 2.čempionātam Ilgvars Pavlovskis vismaz grupām bija izveidojis kopējās kārtas lapas, tad Jums ir iespēja pasekot līdzi notikumiem grupā hronoloģiskā secībā!
A grupā stabili ar 26 punktiem par uzvarētāju kļuva Ivars Viļķens ( tikai 2 neizšķirti ). Starp pārējiem spēlētājiem izvērtās ļoti sīva cīņa - uz atlikušajām 4 vietām bija 5 pretendenti. 1.līgā iekļuva arī Aleksis Zoldners ar 22 punktiem, Raivis Sternāts un arī labākais ventspilnieks Armīns Kleinbergs ar 21 punktu. Ar 20 punktiem finišēja jaunais talants Aleksandrs Puriņš un tam laikam daudz pieredzējušākais Arnis Jackevičs. Laimīgo lozi izvilka Aleksandrs, kuram par labu nospēlēja uzvara savstarpējā spēlē. Ja Arņa neiekļūšanu 1.līgā varēja uzskatīt par nelielu pārsteigumu, tad daudz lielāku rezonansi izraisītu Raivja Sternāta neiekļūšana tur. Iespējams visu izšķīra Raivja spēle ar Arni priekšpēdējā kārtā, kura noslēdzās ar 4-4. Autors atceras, kad toreiz ap šo rezultātu bija strīds un ja tas būtu bijis labvēlīgs Arnim, tad tieši Raivim un Aleksandram būtu pa 20 punktiem un tieši Aleksandrs iekļūtu 1.līgā pateicoties uzvarai savstarpējā spēlē!
B grupā 1.-2.vietu ar 25 punktiem dalīja Sergejs Mihejevs un Edgars Strazds. Pārliecinoši 1.līgā iekļuva arī Sandis Kalniņš ar 21 punktu, vēl viens perspektīvais juniors Mihails Buiko ar 20 punktiem un Andis Liepa ar 19 punktiem.
C grupa viesiem par lielu pārsteigumu uzvarēja Romaņs Faļkenšteins ( 26p. ) aiz sevis atstājot meistarīgos Mārtiņu Zirni ( 23p. ), Salvi Skaraini un Jevgēniju Spružu ( abiem pa 22p. ). Uz pēdējo 5.vietu bija 3 pretendenti un to sev nodrošināja Māris Mičulis ( 18p. ) aiz sevis atstājot Egīlu Belševicu un jauniņo Valtu Smagaru ( abiem pa 17 punktiem ).
D grupā pārliecinoši uzvarēja jaunais un talantīgais Didzis Ozoliņš, kurš uz karstām pēdām bija novinnējis Rīgas čempionātu izcīnīdams 25 punktus. Vietu 1. līgā sev izsita arī Kristaps Strazds ( 22p. ), Jānis Ķirsis ( 21p. ) un jaunie Edijs Vāvers un Pēteris Birznieks ( abiem pa 19 punktiem ). Šajā grupā par pārsteigumu parūpējās Ilgvars Pavlovskis, kurš apļa turnīra sākuma stadijā pamanījās izsēt daudz punktus pret astes gala spēlētājiem, kā rezultātā vairs nespēja sasmelt izlijušo!
Līgas. 3.līgā ar 10 punktu pārsvaru uzvaru svinēja Unibankas pārstāvis Signis Vāvere, kaut arī apļa turnīrā nospēlēja visai vāji. Tam noteikti ir izskaidrojums - Signim tas bija pirmais nopietnais turnīrs un grupā viņš vēl tikai apjauta, kā jāspēlē taktiski pareizi. Var tikai minēt, cik augstu spētu pacelties Signis, ja būtu turpinājis spēlēt galda hokeju - diemžēl turpinājums nesekoja. Cīņa par 2.un 3.vietu 3.līgā bija daudz sīvāka - galarezultātā 2.vietu no 12.šķīra tikai 7 punkti. Otrais finišēja Dienas žurnālists Māris Zembergs uzrādīdams 3.līgā labāko aizsardzību ( 29 zaudēti vārti ), bet 3.v. izcīnīja jaunais ventspilnieks Andris Dzirnieks. Tik pat punktu arī otrajai labākajai dāmai Lienītei Skarainei.
2.līgā dusmas par izgāšanos grupu turnīrā uz visiem izgāza Ilgvars Pavlovskis, kurš iekrāja 4 punktu pārsvaru ( 31 punkts ), bet 2.vietā ierindojās maza auguma zēns ar amizanta paskata ausīm ( lai piedod man Edgars! ), kurš jau tad izrādījās ciets riekstiņš priekš daudziem spēlētājiem un tas bija neviens cits, kā Edgars Caics (2.Latvijas čempionātā no uzaicinātajiem spēlētājiem neieradās tikai 2 spēlētāji - Valts Būmanis un Mārcis Andersons. Viņu vietas aizņēma Sergejs Bezenkovs un Edgars Caics (!!!) Edgaram tā bija pirmā sezona un toreiz paralēli Rīgas čempionātam ar pilniem apgriezieniem darbojās arī Rīgas atklātais čempionāts junioriem ( tagad Rīga par tādu junioru kalvi var tikai pasapņot, jo nav kam strādāt! ), kurā Edgars sāka krāt pieredzi un tāpēc savā pirmajā sezonā viņam pavisam nedaudz pietrūka, lai iekļūtu Rīgas čempionāta 30 labāko dalībnieku vidū un tāpēc Edgars bija viens no pirmajiem rezervistiem, gadījumam, ja kāds neieradīsies uz čempionātu. Tā arī notika un Edgaram parādījās iespēja piedalīties čempionātā. ).Trešais bija vēl viens talantīgs juniors Edgars Jemeļjanovs ar tik pat izcīnītiem 27 punktiem, kurš vēlāk diemžēl pazuda no redzes loka.
Čempionāta 1.līgas noslēguma tabula bija tiem pašiem uzvārdiem zīmēta ( tāpat kā 1.Latvijas čempionātā ), tikai citā secībā. Spēlētāju spēku samēri augšgalā gada laikā bija krietni izlīdzinājušies un vairs nebija vērojams dažu spēlētāju lielāks pārsvars. Par otro čempionu kļuva Sergejs Mihejevs, bet nākamajiem 3 spēlētājiem bija vienāds punktu skaists - par ceturto lieko pēc savstarpējiem rādītājiem kļuva sezonas līderis, jaunais talants Didzis Ozoliņš. Ar sudraba medaļu nācās samierināties pirmajam čempionam Raivim Sternātam ( jāatzīst, ka nākamajos čempionātos par uzvarētāju ilgāku laiku allaž kļuva kāds cits, bet Raivim uzvarēt otro reizi nav izdevies vēl līdz pat šodienai, kad spēlētāju spēku samēri ir krasi mainījušies un pie teikšanas ir pavisam citi galda hokeja meistari ). Bronzas medaļa vēl vienam tā laika dinozauram Mārtiņam Zirnim. No labākās puses sevi apliecināja jaunie ( vecie ) līderi, kuri ieņēma vietas tūlīt aiz vadošo četrinieka un spēlēja svarīgas lomas jau nākošajā sezonā - 5.v. Kristaps Strazds, 6.v. Jevgēnijs Sprūžs un 7.v. Salvis Skarainis. Diemžēl savu potenciālu jau otrajā čempionātā pēc kārtas neizdevās apliecināt vienam no tā laika tehniskākajiem spēlētājiem Ivaram Viļķenam - vien 13.vieta. Atzīmēt varētu strauji progresējošā juniora Aleksandra Puriņa izcīnīto 12.vietu.
Jau otrais čempionāts parādīja, ka province ir sasparojusies un sāk nelielu virzīšanos uz priekšu - 1.līgā spēlēja jau 7 spēlētāji, kuri nepārstāvēja Rīgu. Šis čempionāts noteikti turpmāk deva grūdienu daudziem jauniem spēlētājiem - pie apvāršņa ar nākamo sezonu parādījās Skrunda, daudz aktīvāk sāka darboties Inčukalnā un Talsos, par otro spēcīgāko klubu kļuva Ventspils GHK, bet Rīgai bija vesela plejāde ar jaunajiem - Didzis Ozoliņš, Aleksis Zoldners, Aleksandrs Puriņš, Mihails Buiko, Mārcis Andersons, Pēteris Birznieks, Edgars Caics, Valts Smagars, Deniss Klokovs, Toms Andersons, Gatis Smagars un citi. Sākās jauna galda hokeja ēra Latvijā! Tomēr interesanti bija salīdzināt 2.Latvijas čempionāta spēlētājus un tos, kuri piedalījās pērn - no tiem 60 vairs aktīvi spēlē tikai 6(!!!) un neregulāri to dara aptuveni 10-12 spēlētāju. Var tikai minēt, kāds būtu galda hokeja vidējais līmenis, ja visi šie galda hokejisti spēlētāji arī piedalītos arī tagad!
Rezultāti
